Pirms izvēlējos šo grāmatu es ļoti ilgi, turpu šurpu riņķoju pa bibliotēku. Ne velti saka, ka izvēlamies lasīt tieši tās grāmatas, kuras tajā brīdī arī ir visnepieciešamākās, vai arī sadzirdam to vēstījumu tieši īstajā brīdi.Pirmo reizi lasīju šīs rakstnieces grāmatu, un šķiet, ka nebiju lasījusi arī nevienu norvēģu rakstnieku.
Esmu sajūsmā par grāmatas valodu un tajā valdošo ziemeļniecisko atmosfēru, it kā aukstu, bet tajā pašā laikā dziļi skaudru. Liekas, ka rakstniece ik katru vārdu ievijusi pareizā, tam vajadzīgā stāvoklī, it kā sataustījusi.
Viņa - sieviete ir galvenā varone, kura vēlās izcīnīt savu vietu zem saules. Viņa vēlās apzināties kas ir uz šīs pasaules. Vēlas būt brīva kā putns, kas nav pieradināms. Viņa vēlās atdot savu dzīvi sev, neziedojoties, bet apzinoties savu būtību.
Romāns ir ļoti patiess. Viss notiek kā dzīvē, nekas nav izpušķots. Vēl lielāku lomu spēlē, tas, ka piedzīvotais ir autobiogrāfisks, līdz ar to, rakstniece ļauj ielūkoties viņas pašas dvēselē, piedzīvotajās sajūtās, un valdošajā cīņā ar sevi.
Grāmatu bija ļoti viegli lasīt, bet brīžiem jutu, ka atraujos un aizdomājos. Grāmata ierāva savā, es teiktu sajūtu pasaulē - klusuma un miera pasaulē. Un starp visām sajūtām es sajutu viņas neremdināmo vēlmi pēc brīvības... Kāpēc?...
"Tieši dvēsele ir tā, kas spējīga mīlēt."
"Cik tas tomēr svarīgi, viņa nodomā, kad viņš pieskaras viņas rokai. Iet līdzās tur, kur nemaz negribas, tikai tāpēc, lai būtu kopā."
Lieku 10/10, jo valoda ir burvīga.






