Nekad nebūtu domājusi, ka kāda grāmata var atstāt tik lielu iespaidu. Ap grāmatas vidu sāku saprast par ko vispār stāsts tā īsti ir. Kaut gan sākumā galīgi nelasījās.
Stāsts ir par sievieti, kura dzīvo brīdī, kad pasaulē mainās likumi. Šī sieviete dzīvo laikā, kurā varētu dzīvot mūsu bērni, un bērnu bērni. Un viss tas, kas notiek ap viņu liek nodrebēt, jo nevēlētos, lai pasaule nonāktu līdz tādām pārmaiņām, kad sievietēm ir jāupurējas un jādzīvo, lai tikai radītu pēcnācējus, jo pasaule ir nonākusi pie izmiršanas.
Viņai ir gan jumts virs galvas, gan ēdiens, bet trūkst glāstu un maiguma, jo ir tikai viens uzdevums. Nevēlētos, lai kaut kas tāds notiktu, jo cilvēks ir radīts, lai mīlētu.
Grāmatā viņa parādīta, kā sieviete, kas tiecās uz kaut kādu kontaktu, jo dzīvo vienā rutīnā, viss ir organizēts tā, lai viņa domātu tikai par radīšanu.
Lasot domāju par lietām, pie kurām būtu vainojamas sievietes. Vai tā būtu cilvēces izmiršana nākotnē? Tomēr nonācu pie secinājuma, ka kara un citās uz pasaules notiekošās traģēdijās galvenokārt iesaistās vīrieši un viņu es teiktu pašlepnums. Gribētos vainot vīriešus, iespējamajā nākotnē, bet tomēr nevēlos aizskart. Tomēr teikšu godīgi, vai aizdomājaties, kurš tad ir izgudrojis atombumbu, un šaujamieročus? Ne jau nu sieviete. Tas, ka pasaulē dzimst bērni ar īpašām vajadzībām, cilvēki slimo ar nezināmām slimībām, vai tad pie tā nav vainīgs piesārņojums un tas ko mēs ēdam.
Nav godīgi, ka mēs spējam dzīvot, kā vien vēlamies un nedomājam par to kā dzīvos mūsu pēcnācēji. Ir vairāk jāiet dabā, jāelpo svaigs gaiss, jākustas, un jāmēģina šķirot atkritumi.
Citās valstīs dzimstība tikai pieaug, un cilvēki uz pasaules kļūst tikai vairāk, bet Latvijā tieši otrādi. Ir jāaizdomājas, kāpēc pasaulē ir tik daudz katastrofu. Ir jāsāk ar sevis sakārtošanu, un jāpadomā par Latvijas - Dievzemītas labklājību. Jo šeit ir mūsu mājas, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latvija iekrīt kāda režīma rokās. Nedrīkstam būt vērsti tikai pret sevi. Mums ir jābūt stipriem un vienotiem.
Lieku 9/10