Mārgareta Atvuda - Kalpones stāsts

Grāmata - pārsteigums. Jau biju dzirdējusi, ka ļoti laba grāmata, un ir augsti novērtēta. Ļoti nopriecājos, kad ieraudzīju to bibliotēkas plauktā.
Nekad nebūtu domājusi, ka kāda grāmata var atstāt tik lielu iespaidu. Ap grāmatas vidu sāku saprast par ko vispār stāsts tā īsti ir. Kaut gan sākumā galīgi nelasījās.
Stāsts ir par sievieti, kura dzīvo brīdī, kad pasaulē mainās likumi. Šī sieviete dzīvo laikā, kurā varētu dzīvot mūsu bērni, un bērnu bērni. Un viss tas, kas notiek ap viņu liek nodrebēt, jo nevēlētos, lai pasaule nonāktu līdz tādām pārmaiņām, kad sievietēm ir jāupurējas un jādzīvo, lai tikai radītu pēcnācējus, jo pasaule ir nonākusi pie izmiršanas.
Viņai ir gan jumts virs galvas, gan ēdiens, bet trūkst glāstu un maiguma, jo ir tikai viens uzdevums. Nevēlētos, lai kaut kas tāds notiktu, jo cilvēks ir radīts, lai mīlētu.
Grāmatā viņa parādīta, kā sieviete, kas tiecās uz kaut kādu kontaktu, jo dzīvo vienā rutīnā, viss ir organizēts tā, lai viņa domātu tikai par radīšanu.

Lasot domāju par lietām, pie kurām būtu vainojamas sievietes. Vai tā būtu cilvēces izmiršana nākotnē? Tomēr nonācu pie secinājuma, ka kara un citās uz pasaules notiekošās traģēdijās galvenokārt iesaistās vīrieši un viņu es teiktu pašlepnums. Gribētos vainot vīriešus, iespējamajā nākotnē, bet tomēr nevēlos aizskart. Tomēr teikšu godīgi, vai aizdomājaties, kurš tad ir izgudrojis atombumbu, un šaujamieročus? Ne jau nu sieviete. Tas, ka pasaulē dzimst bērni ar īpašām vajadzībām, cilvēki slimo ar nezināmām slimībām, vai tad pie tā nav vainīgs piesārņojums un tas ko mēs ēdam.
Nav godīgi, ka mēs spējam dzīvot, kā vien vēlamies un nedomājam par to kā dzīvos mūsu pēcnācēji. Ir vairāk jāiet dabā, jāelpo svaigs gaiss, jākustas, un jāmēģina šķirot atkritumi.
Citās valstīs dzimstība tikai pieaug, un cilvēki uz pasaules kļūst tikai vairāk, bet Latvijā tieši otrādi. Ir jāaizdomājas, kāpēc pasaulē ir tik daudz katastrofu. Ir jāsāk ar sevis sakārtošanu, un jāpadomā par Latvijas - Dievzemītas labklājību. Jo šeit ir mūsu mājas, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latvija iekrīt kāda režīma rokās.  Nedrīkstam būt vērsti tikai pret sevi. Mums ir jābūt stipriem un vienotiem.

Lieku 9/10

Anderss de la Mote - geim

Grāmatu iegādājos pēc kādas grāmatu pārdevējas ieteikuma. Parasti pērkot uzticos savām vēlmēm, vai vados pēc kāda blogera recenzijām. Grāmatu sanāca lasīt ļoti ilgi, jo vienkārši nelasījās. Teksts ir sajaukts ar angliskiem iestarpinājumiem, kur ne visi ir saprotami un paskaidrojums atrodas grāmatas beigās, un man īpaši pie sirds negāja tā pārlieku lielā šķirstīšana. Valoda ir jaunmodīga un līdzvērtīga sarunvalodai, un brīžiem ar čata iestarpinājumiem.
Kā jau redzams pēc nosaukuma grāmata ir par spēli. Par vīrieti, kurš iesaistās netīrajās spēlītēs.
No šīs grāmatas paņēmu to, ka ne vienmēr plānotais iet kā pa sviestu. Kā arī acīm redzamais ne vienmēr ir patiess. Dažreiz mēs neaizdomājamies, cik viegli ar mums var manipulēt pat tā, ka mēs to nemaz nejūtam. Ka ne visas ziņas ko izlasām ir patiesas, ka tehnoloģijas ir kā lietas, kuras mūs pārvalda un, ka mūs ir viegli atrast jebkurā brīdī. Vajag padomāt par to vai mums ir kāds patiess draugs, kurš palīdzēs grūtā brīdī, un vai ir kāda vieta, kur varam pazust.

Grāmata nebija slikta, varbūt tikai ne priekš manis. Noskatīšos arī filmu, jo iespējams, ka šis ir gadījums, ka grūtāk ir aprakstīt nekā attēlot notikumus.

Lieku 7/10

Herbjorga Vasmu - Šie mirkļi

Pirms izvēlējos šo grāmatu es ļoti ilgi, turpu šurpu riņķoju pa bibliotēku. Ne velti saka, ka izvēlamies lasīt tieši tās grāmatas, kuras tajā brīdī arī ir visnepieciešamākās, vai arī sadzirdam to vēstījumu tieši īstajā brīdi.
Pirmo reizi lasīju šīs rakstnieces grāmatu, un šķiet, ka nebiju lasījusi arī nevienu norvēģu rakstnieku.
Esmu sajūsmā par grāmatas valodu un tajā valdošo ziemeļniecisko atmosfēru, it kā aukstu, bet tajā pašā laikā dziļi skaudru. Liekas, ka rakstniece ik katru vārdu ievijusi pareizā, tam vajadzīgā stāvoklī, it kā sataustījusi.

Viņa - sieviete ir galvenā varone, kura vēlās izcīnīt savu vietu zem saules. Viņa vēlās apzināties kas ir uz šīs pasaules. Vēlas būt brīva kā putns, kas nav pieradināms. Viņa vēlās atdot savu dzīvi sev, neziedojoties, bet apzinoties savu būtību.

Romāns ir ļoti patiess. Viss notiek kā dzīvē, nekas nav izpušķots. Vēl lielāku lomu spēlē, tas, ka piedzīvotais ir autobiogrāfisks, līdz ar to, rakstniece ļauj ielūkoties viņas pašas dvēselē, piedzīvotajās sajūtās, un valdošajā cīņā ar sevi.


Grāmatu bija ļoti viegli lasīt, bet brīžiem jutu, ka atraujos un aizdomājos. Grāmata ierāva savā, es teiktu sajūtu pasaulē - klusuma un miera pasaulē. Un starp visām sajūtām es sajutu viņas neremdināmo vēlmi pēc brīvības... Kāpēc?...

"Tieši dvēsele ir tā, kas spējīga mīlēt."

"Cik tas tomēr svarīgi, viņa nodomā, kad viņš pieskaras viņas rokai. Iet līdzās tur, kur nemaz negribas, tikai tāpēc, lai būtu kopā."

Lieku 10/10, jo valoda ir burvīga.

E. L. Džeimsa - Tumsa piecdesmit nokrāsās

Tātad izlēmu turpināt lasīt šo stāstu. Šī ir sērijas otrā grāmata.
Izlasīju grāmatu jau kādu laiku atpakaļ, un diemžēl atsauksmi uzrakstīju ar novēlošanos.

Grāmata, salīdzinot ar pirmo daļu, bija tikpat ļoti piesātināta ar erotiku, un bija uzburtas daudzas, jo daudzas ainiņas. Teiktu, ka tās bija pat ļoti pikantas un valoda bija izvēlēta ļoti atklāta.

Šajā grāmatā ir daudz vairāk intrigas. Notikumus, kas notiks uz priekšu nevar vairs tik ļoti paredzēt. Savā ziņā parādās arī asāks sižets, un rodas vairāk sarežģījumu, viss vairs nav tik rožaini un vienkārši. Tiek atklātas pašas personības un viņu problēmas.

Man patīk, ka rakstniece ļoti labi apraksta detaļas. Līdz ar to visu ir vieglāk iztēloties, izbaudīt, izgaršot. Manuprāt, ka diezgan viegli var izprast galveno varoni. Tikai traucē tas, ka brīžiem tomēr notiek viss kā pasakā, nevis kā dzīvē, bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis.

Manā izpratnē šī bija daudz garšīgāka un baudāmāka grāmata par pirmo daļu. Lasīšu arī trešo.
Domāju, ka arī puišiem tīri labi patiktu šī grāmata, jo, nu jā, šeit TĀ ir daudz. Teiktu, ka grāmata liek mazliet pasapņot, jo sekss attēlots tik skaists, tik perfekts, reizē arī pikants. Realitātē parasti viss nenotiek tik perfekti, lai kā partneri censtos.
Bet, lai viss kaut kādā ziņā būtu baudāms, tam jābūt ar īsto cilvēku. Šeit Grejs un Ana, dzīvo viens otram un izbauda. Dzīve ir īsa, un nav ko gaidīt perfekto dienu, lai realizētu kaut ko īpašu. Katra diena jāizdzīvo sev un nevar aizmirst arī par otru :)

Dodu 8/10

Alfrēds Dziļums - Saplēstā krūze

Šo grāmatu vēlējos izlasīt jau kādu laiku, bet atturējos, jo šķita, ka būs kārtējā latviešu rakstnieka grāmata, kas nesaistīs. Likās arī, ka man par biezu, bet tomēr ķēros klāt tieši pirms sāka rādīt daudzsēriju filmu pa TV. Neesmu vēl apskatījusies, tāpēc nesalīdzināšu.

Saplēstā krūze - tāds ir šīs grāmatas nosaukums. Grāmatā krūzei ir simboliska nozīme Nates - galvenās varones dzīvē. Tā ir mīlestības, sāpju un laimes simbols. Krūze it kā ataino visu viņas dzīvi. Vismaz viņa tic tam, ka krūzei viņas dzīvē ir liela nozīme.
Grāmata ir par pirmo mīlestību, mīlestību pret darbu un ģimeni. Atspoguļota latviešu zemnieka dzīve pagājušā gadsimtā.

Nate ir cilvēks ar lielu gribasspēku un visu sasniedz ar savām rokām un sparu, kas caurvij visu viņas dzīvi. Šķiet, ka tik tiešām galvenā varone ir dzīvojusi, jo grāmatas autors ļoti spilgti ir iedziļinājies visā viņas būtībā, tāpēc tēlu nepavisam nav grūti iedomāties, kas ir arī ar pārējiem grāmatas tēliem. Grāmatu caurstrāvo ļoti tēlaina un tai pašā laikā vienkārša darba ļaužu valoda.

Grāmatas doma ir tāda, ka mēs paši nemaz neapzināmies, ka laikam ejot mēs pieaugam, maināmies. Vai arī tieši otrādi, nespējam neko sevī mainīt, jo nemaz negribam, jo arī neredzam, kas notiek visapkārt. Mums pašiem ir tik daudz dots, lai varētu mainīt savu dzīvi jebkurā brīdī. Likteni nevajag uztvert kā jau uzrakstītu grāmatu, jo mums vienmēr ir izvēle...
Mēs paši esam savas laimes kalēji, lai arī dažreiz tam pretojamies.

9/10

Sandro Varonēzi - XY

Uzreiz teikšu atklāti - es mocījos ar šo grāmatu.
Sākums ļoti ieintriģēja, līdz ar to šķita, ka jāizlasa līdz galam, tomēr sanāca ar sevi cīnīties, izlasīju tikai tāpēc, ka biju tikusi līdz grāmatas vidum.

Stāstu veido divu cilvēku priestera un psihiatres stāstījums par traģēdiju, kura norisinās kādā ļoti nošķirtā vietā, kur nav pat televīzija. Neizskaidrojamā nāvē mirst 11 cilvēki, viņus atrod šī ciematiņa iedzīvotāji, nāve ir tik asiņaina, ka maina ik viena iesaistītā dzīvi.

Kad lasīju, godīgi sakot brīžiem traucēja jocīgā valoda, likās, ka tulkotājs tā īsti pats nav šo to izpratis. Kā arī interesantāks šķita psihiatres stāstījums, un galīgi nelasījās priestera. 

Bet visā visumā izlasot radās domas par lietām, kuras šajā pasaulē nav izskaidrojamas, un ir mistiskas. Vai obligāti visam ir nepieciešams izskaidrojums? Mūsu senči zināja mazāk, bet viņi vairāk ticēja pārdabiskajam un to pielūdza, viņi necentās visu izskaidrot. 

Man patika rakstnieka doma par Dievu un sātanu. Par viņu nozīmi mūsu dzīvē. 

Tomēr nenožēloju, ka izlasīju līdz galam, jo beigās jau bija tas atrisinājums, tomēr, īsti tādu negaidīju, tāpēc arī bija pārsteigums. 

Lieku 6/10

Džeimijs Fords - Keiko

Par labām grāmatām uzrakstīt ir grūti.
Tikko beidzu lasīt šo sirdi plosošo grāmatu, un man līst asaras... Vienkārši burvīgs, atļaušos teikt mīlasstāsts par diviem pusaudžiem, kuri satikušies neīstajā vietā un neīstajā laikā ar atšķirīgām nacionalitātēm, starp kurām ir karš.

Darbība norisinās Sietlā, vietā, kur ir divi atšķirīgi kvartāli - ķīniešu un japāņu. Starp šīm atšķirīgajām nacionalitātēm uzplaukst divu pusaudžu draudzība un mīlestība.
Grāmatā laiks ir gan atskatoties pagātnē, gan dzīvojot galvenā varoņa Henrija esamības laikā. Varbūt sākotnēji grāmata nešķiet nekas īpašs, bet vēlāk tā liks noskurināties un aizdomāties, par tā laika netaisnību. Grāmata ļoti labi atspoguļo kara gadu periodu, un izjūtas, kādas bija jāizcieš tā laika iedzīvotājiem.
Henrijam ir tikai divi draugi, pieaugušais melnādainais ielu saksafonists Šeldons un skolas japāņu draudzene Keiko. Bet viņš pats ir ķīnietis. Viņa vecāki ir ļoti lieli Ķīnas patrioti, kuri uzskata, ka dēls savas draudzības dēļ ir savu ģimeni nodevis.
Grāmatas stāsts tiešām pierāda, kas ir īsta draudzība. Un, ka īstu draudzību un mīlestību, lai arī kas notiktu, neaizmirst.

Noteikti 10/10

Viesnīca "Panama" (1909)













Grace Holden - the daughter of Oscar Holden